RFID (radiofrekvenču identifikācija) un NFC (Near Field Communication) ir bezvadu sakaru tehnoloģijas. Lai gan tie visi izmanto radiofrekvenču signālus datu pārraidei, ir dažas būtiskas atšķirības lietojumā un tehnoloģijā.
Pirmkārt, RFID ir tehnoloģija, ko izmanto, lai automātiski identificētu objektus bez tieša kontakta. RFID sistēma sastāv no divām galvenajām sastāvdaļām: marķieriem un nolasītājiem. Tags parasti tiek uzlīmētas uz atpazītā objekta virsmas vai tā tuvumā, un lasītāji tiek izmantoti, lai nolasītu vai ierakstītu marķējumā saglabātos datus. RFID tagi var sazināties ar nolasītājiem un rakstītājiem, izmantojot bezvadu radiofrekvences signālus, un tiem nav nepieciešama tieša redzamība. Dažāda veida RFID tagi var sazināties, izmantojot dažādas frekvences un protokolus.
NFC ir bezvadu saziņas protokols, kas balstīts uz RFID tehnoloģiju un ļauj divām elektroniskām ierīcēm sazināties ļoti nelielā attālumā (parasti dažu centimetru). NFC tehnoloģija parasti tiek integrēta viedtālruņos un citās mobilajās ierīcēs, un to var izmantot dažādu lietojumprogrammu ieviešanai, piemēram, bezkontakta maksājumiem, elektroniskajām biļetēm, viedtagiem u. c. Atšķirībā no RFID NFC var nodrošināt divvirzienu saziņu, kas ļauj pārraidīt datus starp divām ierīcēm.
Otrkārt, RFID un NFC ir zināmas atšķirības pārraides ātrumā un datu ietilpībā. RFID parasti izmanto neliela datu apjoma pārraidei ar mazāku ātrumu. Šāds zems rādītājs ir tāpēc, ka RFID galvenais mērķis ir identificēt un pārbaudīt tagus nelielos attālumos, nevis pārraidīt lielus datu apjomus. Salīdzinot ar NFC, NFC var pārraidīt datus ar lielāku ātrumu, jo to biežāk izmanto mobilo maksājumu un citu līdzīgu lietojumprogrammu atbalstam, kam parasti ir nepieciešama lielāka pārraides ātruma un lielāka datu ietilpība.
Turklāt RFID un NFC atšķiras arī pielietojuma jomas un izmantošanas scenāriji. RFID galvenokārt izmanto loģistikas izsekošanā, inventāra pārvaldībā, autostāvvietu pārvaldībā un citās jomās, un tās pielietojuma diapazons ir ļoti plašs. Standarta RFID sistēma var nolasīt vairākas etiķetes vienlaicīgi, tāpēc tā ir ļoti piemērota liela izmēra objektu automātiskai atpazīšanai. Turpretī NFC galvenokārt izmanto patēriņa sektorā, piemēram, mobilajos maksājumos, elektroniskajās biļetēs un viedajās mājās. NFC īsa attāluma saziņas īpašības padara to izdevīgāku drošības ziņā, jo lietotājiem ir jāsazinās ļoti nelielā attālumā.
Turklāt RFID un NFC ir arī dažas tehniskas atšķirības. RFID tagi var būt pasīvi (nav nepieciešama strāvas padeve) vai aktīvi (ar bateriju). Pasīvie tagi darbojas, uztverot lasītāja sūtīto radiofrekvenču enerģiju, savukārt aktīvie tagi var aktīvi sūtīt radiofrekvenču signālus. NFC tagi parasti ir pasīvi, un tiem nav bateriju, jo saziņai ar NFC atbalstītām ierīcēm tie izmanto bezvadu elektriskos laukus. Turklāt RFID frekvence parasti ir LF (zemas frekvences), HF (augstas frekvences) vai UHF (īpaši augstas frekvences) diapazonā, savukārt NFC izmanto 13,56 MHz frekvenci.
Visbeidzot, RFID un NFC atšķiras arī drošības ziņā. Tā kā RFID tagu darba attālums ir lielāks, to signāli ir jutīgāki pret noklausīšanos un traucējumiem. Tāpēc, izmantojot RFID tehnoloģiju sensitīvu datu pārraidei, var būt nepieciešami stingrāki drošības pasākumi. Turpretī NFC īsā darbības rādiusa komunikācijas īpašības nodrošina lielāku drošību, jo uzbrucējiem ir jāatrodas ļoti tuvu, lai nozagtu komunikācijas datus.
Kopumā, lai gan RFID un NFC pamatā ir radiofrekvenču sakaru tehnoloģija, ir dažas būtiskas atšķirības lietojuma jomās, datu pārraides ātrumā, datu ietilpībā, izmantošanas scenārijos, tehniskajos parametros un drošībā. Pateicoties šīm atšķirībām, RFID un NFC var pildīt savu unikālo lomu dažādos scenārijos un lietojumos.
Saistītie produkti
